Man pohuj.

Ir pulksten viens naktī un tikko ierados mājās.
Šodien stingri nolēmu nelietot nekāda veida alkoholus. Kaut vai tikko, nakts vidū pa tumsu ātri devos mājās no draugu mājas, kur divi palika atlūzuši savās gultās pilnīgā komā.
 Man jāsaved sevi kārtībā un jānoskaņojas uz pareizā viļņa. Ballītes ir bijis diezgan, tieši tas, ko vēlējos, atpūta utml. Bet tagad atkal ir jāatgriežas pie lietas nopietnības. Man pohuj ko par mani saka - tu pareizais, tu tāds un šitāds. Man tagad, vismaz tieši šobrīd ir vienalga.
Mani nelaida mājās kaut vai neko nedzēru, acīmredzot, nevēlējās no manis atvadīties. Skaidroja, ka man ir jāsāk pareizi dzīvot, nedrīkstot pierast pie tā, ka laikā jābūt mājās... Lūk, no kurienes man tā pareizība.
Man omei vairākas dienas bija slikti un ņemot vērā to, ka esmu pašreiz vienīgais, kas ar viņu paliek šeit, tad domāju, ka tas ir normāli, ka pasaku draugiem, ka man ir jāiet, jo ome mani gaida, nespēj iemigt un nevēlos, lai viņai rastos lieki uztraukumi.
Pēc šī man bija jāskaidrojas, kāpēc, kas un kā.
Es nedzīvojot normālu dzīvi un tā es palikšot par ņergu savus, gandrīz jau 18 gadus pavadījis pārāk filozofiskā un pieaugušā psiholoģiskā stāvoklī. Nedrīkstot pieķerties un jārēķinās ar to, ka man nav laika ierobežojums un, ka man jātusē līdz rītam.
Varbūt jā, tā ir, es nejūtos brīvs, jo man ir pārāk liela saikne ar mājām, kur reizēm pat nevēlos iet, bet esot tālāk, kaut vai savā rajonā, es jūtu to, ka man ir jābūt blakus, vienalga, ka man ar viņu ir problēmas gandrīz vai katrā vārda galā, bet tās ir mājās, par mani domā, uztraucās. Manī rodas vainas apziņa par to, ka sagādāju liekas raizes, lai gan patiesībā zinu, ka esmu labākais bērns kādu var vēlēties. Labi, es smēķēju utml., bet nekad neesmu bijis tas, kas spēj savām mājām uzlikt pilnīgu nikolaju un domāt tikai par to, ka man jātusē, aizmirstot par mani pašu, problēmām un manu cilvēku mājās.
Esmu pārāk pareizs, esmu ģimenes JAUNIETIS, neesmu bērns. Un ko man tagad darīt, ka mani tā velk mājās, kaut vai man ar omi ir galīgākās nesaskaņas. Es jūtu, to, ka no manis ir atkarīga cita veselība, ka esmu vienīgais, kas spēj palīdzēt.
Tāpēc es šodien nedzeru un esmu šeit - mājās!

No more in this week.

Ak Dievs, cik sen neesmu neko uzrakstījis.
Es pat nezinu, ko teikt.
Tiešām...

Visa nedēļa sākot ar Igaunijas braucienu, tika aizvadīta ballītēs.
Bezmaz vai katru dienu vazājoties pa rajonu vai sēžot pie upes ar daļu pazīstamiem un daļu ne tik labi pazīstamiem cilvēkiem. Nokrāvušies ar pudelēm un cigaretēm sēdējām katru vakaru.
Tagad man garastāvoklis nav nemaz, jo neesmu izgulējies un nejūtos īpaši labi.
Ballītēm saku "vsjo", vismaz līdz maija vidum, man ir jānokārto skolas darbi un ir palicis tikai mēnesis.
Kur es šitā varēju ieskrieties? Nezinu, laikam pavasaris visos galos.

Estonia 2011

Hello people!

Laikam jāsaņem sevi rokās un beidzot jāizdara kas jēdzīgs, sēžot šeit, pie datora - jāpastāsta blogā kā man gāja Igaunijā, pieredzes apmaiņā ar Rakveres pilsētas vakara ģimnāziju.

Brauciens bija kolosāls. Ja pirmajā brīdī man likās, ka vajadzēja palikt mājās, tad pēc pāris stundām mans garastāvoklis par spīti slimībai, temperatūrai un vispār pārējām, it kā šausmīgajām kaitēm, mainījās pa 180 un vēl vairāk, par 100% uz augšu.

Mūsu ceļamērķis bija Igaunija - Rakvere, nākamā diena - Tallina, pašas augšējās valsts pilsētas pie jūras, līdz ar to, mums no Jūrmalas bija jābrauc 6 turp un 6 stundas atpakaļ.

Pat īsti nezinu ar ko sākt, nedaudz slinkums mēģināt sakopot domas, bet nu, gribu padalīties. (:

Izbraucām apmēram plkst. 6:40 no Jūrmalas un ap 13:00 ieradāmies galapunktā, protams, pa ceļam piestājot visdažādākajos lielveikalos, šeit pat Latvijā, kā arī jau tikko iebraukuši kaimiņvalstī, jo visam autobusam mežonīgi vajadzēja pīpēt un par labierīcībām labāk vispār nerunāsim, tas bija murgs, it sevišķi atpakaļceļā, kad nabaga meitene kliedz pa visu mūsu "karalisko taksi", ka viņai vajagot čurāt un tik šausmīgi nav gribējies nekad: "Skolotāj! Lūdzu apstādiniet autobusu, es vairs nevaru, man ļoti vajag čurāt, tā man nekad vēl nav bijis, ka tik ļoti vajag, man piedāvāja visdažādākos traukus, bet es nespēju, man tūlīt pa acīm nāks ārā!" Tad sekoja viņas kunksti un iekšā vilktais gaiss caur sakostajiem zobiem izklausījās vēl smieklīgāk. "Apstājieties! Lūdzu! Aaaa, sssssss...." Nabaga meitenei jau bija sarkani vaigi un uzpampusi seja. "Tiklīdz autobuss piestās, es lekšu ārā pa logu vai pāri krēsliem!" Protams, kad mūsu busiņš apstājās, tā viņa bija visu priekšgalā un mežonīgos tempos aiznesās lielveikala virzienā. Nabadzīte. 

Man bija pavisam līdzīga situācija, tikai neviens neko nezināja, jo es klusītēm, iekšā sevī ļoti lūdzos Dievam, lai kaut kur apstājās pēc iespējas ātrāk. ;D

Visu, protams, nespēšu izstāstīt tā, kā tas notika, grūti visu salikt pa plauktiņiem, bet ok.

Tā, tiklīdz ieradāmies Rakveres pilsētā visi aizdomājās par cīsiņu firmu un baigi sadomājās, ka nu tik štopēsim iekšās. Diemžēl secinājām, ka ar to laikam pavisam mazs sakars. Bet pusdienas, protams, bija un visam priekšgalā. Mūs sagaidīja sieviete no skolas vadības, saņēmām istabu atslēdziņas, nolikām mantas un devāmies atpakaļ uz autobusu, kurš mūs vairs labprāt negaidīja, jo pēcpuses pēc šīm stundām bija saplakušas kā vecas kartona kastes. ;D Devāmies uz milzīgu, pilij līdzīgu iestādi - arodskolu, kur mūs sagaidīja ar milzīgu ēdnīcu un visdažādākajiem ēdieniem, viss mums bija bez maksas! Pēc šīs kolosālās eskskursijas un pēc tā, ko redzēju, spēju secināt to, ka Igaunija ekonomiskās atīstības un visa pārējā - labiekārtotības utt. ziņā ir 100000 reižu augstākā līmenī nekā mūsu pašu tēvu zemīte. Cik nožēlojami, bet tomēr patiesi. Nemazākās krīzes izpausmes. Sieri kaudzēs, tie, kas pie mums maksā tik mežonīgas naudas, dabūjām bezmaksas, turklāt normālos daudzumos. Nākamajā rītā skolā, pa kuru mūs izvadāja, t. i. arodskola ir vienreizējā līmenī. Tas, ko es redzēju bija vienreizēji, ka kaut ko tādu spēj ieviest priekš mūsu, parasta vecuma skolniekiem/studentiem. Mums, šeit Latvijā neko tādu neredzēt. Tādas tehnoloģijas katrā kabinetā, zēniem mājturībai, pat nevis parasta klase, bet milzīgas zāles nez cik metru platībā, tādas kopumā kādas 6. Ar tādām aparatūrām, kas domātas skolniekiem mācību procesam, mēs nekad mūžā nestrādāsim. Pats nevaru spriest, bet objektīvi lūkojoties uz mūsu situāciju, tad saprotu, ka pat mūsu, jau pieredzējušiem inženieriem un jau strādājošiem profesionāļiem nav tik daudz jaunu tehnoloģiju, kas nepieciešamas darbam, kā tur, pie mūsu kaimiņiem, pie tam vēl tikai profesionālās skolas audzēkņu izglītošanai! Vienreizēji. Un tas viss gada laikā uzbūvēts un pirkts par Eiropas piešķirto naudu, kura mums jau sen ir nozagta vai izšķērsta sūdiem, par kuriem mums, parastiem iedzīvotājiem nav ne mazākās nojausmas. Pat zemnieciņam, kam māja ielas malā, ir savs jauns traktoriņš, lai spētu apkopt savas zemes. Un nav jāiet kā pie mums, ar karogiem rokās lamāties pie Saeimas ēkas. Jebkurā gadījumā, Igaunija ir sakoptāka, attīstītāka un 100 reizes kārtīgāka valsts par mūsu, it kā tik ļoti labā stāvoklī esošu valsti. Par to nu es pārliecinājos vairākkārt - ielās, cilvēkos, visā, ko redzēju ar acīm un salīdzināju.

Dzīvojām skolas kojās, kuras bija labākā stāvoklī kā daža laba mūsu viesnīca, patiešām. ;D

Viss izlaizīts līdz pēdējam, spilventiņš, paladziņš, stūrītis un pakaļiņa. Katram savas atslēgas, čipi, kartes un viss, kas nepieciešams, lai vakarā varētu atslēgt uz čipiem darbināmās gaiteņa durvis, pat tādas tur ir, jā! Viss izdomāts, lai saviem skolēniem būtu vislabākie apstākļi mācību procesam.

Pēc pusdienām atgriezāmies savās, tās dienas mājvietās, lai ātri sagatavotos prezentācijas par mūsu skolu. Man bija jāuzstājas pirmajam, ar saviem klasiskajiem salikumiem, visu nospēlēju godam, varbūt nedaudz pasteidzos, pakratīju kādu kāju uztraukumā, bet kopumā viss labi. 

Iepazināmies ar Igauņiem, nu tik draudzīgi cilvēki! Cepuri nost. P. S. Ko gribēju piebilst, ka pat skolas gaiteņa galā ir izremontēta skaista telpa visiem smēķētājiem, kā skolēniem, tā skolas skolotājiem. Viss skaists un tīrs.

Paviesojāmies kolosālā pilī, kas atrodas tieši pilsētas centrā, milzīga kalna virsotnē. Tur bija patiesi interesanti, it sevišķi pēc gida stāstījumiem un visa pārējā. Vēsturiskā apģērbā pārvietojoties pa pils mūru ieskautajām aukstajām telpām un kambariem.

Pēc tam sekoja visa bara pastaiga  pa pilsētas veikaliem, devāmies pakaļ šmigai, uz kuru tiešām nevēlējos skatīties, jo tieši veikalā uzkāpa temperatūra. Nebija arī naudas un biju mierīgi noskaņots. 

Sazvanīju Baibu, tā bija kaut kur aizklīdusi viena pati, acīmredzot, kaut kur pārdomu pastaigās arī pa veikaliem.

Vajadzēja ieraut visas zālītes. Foršie igauņi ar mūsējiem milzīgā ganāmpulkā aizgāja kaut kur, par kurieni mums nebija nekādas saprašanas, bet pēc tam bijām apņēmušies viņu sameklēt. 

Aiztenterējām līdz naktsmītnēm, pārģērbos siltāk, izrakāju plauktus, atradu krūzīti. Nebija ne termos, ne karsta ūdens, paņēmu citronu coldrex, sajaucu ar aukstu ūdeni, kurā pieliets aveņu sīrups, it kā domāts padzēriens. Nu, garšīgi jebkurā gadījumā tas nebija, bet to pretīgo bija jāizdzer. Tā nu man tempis pazuda un saņēmāmies tenterēt uz tusiņu, kurš notikās aiz ekskursijas objekta - pils kalniem, aiz kura sekoja vēl divi un milzīgas dzirnavas, pie kurām, savukārt atradās estrāde, kur visi mūsējie pacēluši galvas raudzījās, kā mēs divi tenterējam pie viņiem pa kalniem un lejām. Skats noteikti bija komisks. 

Iedzēru to no viena, šito no otra. Viens šoferītis apkurījies aizbrauca mājās, kamēr mēs atkal kāpām kalnos, lai uz kojām tiktu laicīgi, pirms 22:00. Ieradāmies ar daudz litriem maisos un grabošiem stikla komplektiem. 

Pa gaiteni klusi pārvietojās skolotāja no kuras izbēgt nespējām, jo es nevarēju atrast atslēgas, lai paspētu atslēgt durvis un izlaistu pārējos arā. Viņa pienāca klāt un pateica: "Ja vsjo znaju, sto u vas tam v mesocki, vsjo horosho, tolko nenado ocen gromko." Sagājām katrs pa savām istabām, pārģērbāmies ātrāk nekā nebkad un devāmies meklējumos pa garo, garo gaiteni, lai atrastu īsto istabiņu. Zīme bija ļoti nepamanāma - uz durvīm uzsiets sarkans maiss. ;D

Pārliecinājos, ka manas angļu valodas zināšanas ir nedaudz pat virs viedējām, t. i. augstāk nekā es biju iedomājies, jo sazinājos visās valodās, mazāk savējā. Meitenes man jautāja, kāpēc ar viņām sarunājos angliski, jo viņas neko nesaprotot. Nedaudz vāciski un visbeidzot vakara beigās pārgāju uz krievu, kura mani pārņēma vēl ilgu laiku.

Mani apņēmās izārstēt, tad jādzer. ;D Šņabis, Vanna Tallin u.c. visādas lietiņas. 

Pozējot ar smukajām meitenēm izskanēja tādas frāzes kā: "Ti takoj sladkij, mozet jesho posedzi s nami?", "Jesli ti nemozesh zasnut, u nas jest gdze spat... mmm...svobodnih kravatj netu, no ti s mnoj mozesh" ;D

Tik jautri bija, kamēr es nepārņēmu krievisko temperamentu un nesāku uzdarboties pa kopmītnes telpām. 

Izrunājām ar Oļu pusi dzīves, līdz viņa pieklājīgi sāka cienāt kāršu spēlētājus ar cepumiem. "Pecenacki? I jesho pecenije u menja jest!" Neviens nevēlējās, bet Olga ik pa pāris minūtēm uzstāja, vai kāds nevēloties viņas sasodītos cepumus, mēs bijām pārsmējušies zili melni, kamēr mūs nesāka sūtīt nahuj. Olga: "Oi, neviens negrib manus cepuminjus... sto shas dzelat?" "Eu! Vi! Nehoceti jesho pecenki? U menja jesho ocen mnogo pecenachi! Mmm..." - Pashla nahuj s svojim pecenijami! ;D

Nu un ko tagad darīt, ka viņas pieklājīgi pasniegtajam piedāvājumam atsaka visi istabas biedri? Oļa: "Eu, Rik! Pashli po komnotam!" Tad 1:00 sākās. 

Vazājāmies pa istabām modinot nolūzušos un piedāvājot cepumiņus, kurus beigu galā Baiba norija viena pati un izlaizīja vel drupačiņas. "Bļin, Oļa! Pecenki zakoncelis!" ;D "A u menja jesho jablochka jest! Kto jeblocki hocet?" - Poshla nahuj Olja s svojem jablockami!... Tas bija cirks visam. ;D

Es aizvazājos pa gaiteni līdz istabai un atradu kasti ar notīrītiem "apelsīniem", vismaz tajā kondīcijā es domāju, ka tie ir apelsīni, iebāzu mutē un devos pie Oļas, lai lapni ietu padalīties ap "apelsīniem". Atverot durvis un vilnas zeļēs streipuļojot uz Oļas pusi, gaiteņa vidū parādījās skolotāja pidžamā ar aizpamupšām acīm, es iekodos apelsīnā, kurš izrādījās citrons un mēģināju pastāstīt, ka citi vēl spēlē kārtis un visi ir baigi labi un klusi.

Viss bija kolosāli. Izrunājos ar tādām smukām meitenēm. Un vispār bija vienreizēji forši, jautri un neaizmirstami. Jāsāk domāt par jaunu ekskursiju. ;D

Nākamajā dienā pamodāmies ļoti normāli un pohas arī īpaši nebija. Zobus tīrīju ar saletēm un zobupastu, jo visu biju aizmirsis mājās. Izpīpēju pusotru paciņu. Nopirku vēl labās cigaretes pa 3 eiro, man nebija žēl.

Braucām vēl 100 km uz Tallinu, kur piedzīvoju skaistus skatus.  Udenskritums, vecpilsēta, centrs un viss pārējais... mmmm...
Pagadījos superīgā vietā - kafiju, tēju bodītē Tallinas vecpilsētā un pēdējās kapeikas nopirku kolosālas Banānu, Šokolādes pupiņu kafijas iegādei. Dievinu.

Tik grūti visu apraksturot, bet domāju, ka šīs stundas laikā, kamēr šeit drukāju, man ir izdevies vismaz aprakstīt labākos momentus no foršākās nakts ekskursiju vēsturē, labi, ne labākās, bet vienu no labākās. :)

Bija super. Izsmējāmies ne pa jokam.... un vēl tagad turpinās - "pecenku hocesh? u menja jest jesho pecenki, nu davai, vazmi odnu... takije kusnenkiji!" - Pashla nahuj! ;D

Atvainojos par kļūdām, komatiem utt... nav spēka labot. 

BET!

Ja seņēmies, tad esmu pateicīgs, ka izlasīji manu garo stāstu! ;)

Nice.

Ir gandrīz 00:00 un man jāceļas plkst. 4:40, lai laicīgi paspētu visu izdarīt. Tā skaitā sadzerties entās zāles, jo šajās dienās nejutos īpaši labi, līdz beidzot nolikos ar saaukstēšanās temperatūru tieši iepriekšējā vakarā, kad 6:30 no rīta uz divām dienām jāizbrauc uz Igauniju spēlēt publikas priekšā. Galīgi neīstajā laikā. Bet nu, labi, ka māsa iedeva zāles, tad rīt visu ieņemšu un izskatīšos kā tikko no mātes krūts pieēdies bērnelis. - Cik stulbs salīdzinājums. ;D
Šodien dabūju jaunas drēbes neko nemaksājot! Jā, tieši tā! - Nē, es nezogu.
Un vēl veselu maisu ar D&G un Lacoste smaržu paraugiem. Jā! Veselu maisu. ;D
Pabraukājām kādu gabaliņu pa netālu Latvijas apriņķi. Pastaigājām. Skaista, silta diena.
Turiet īkšķus, lai man tur, pie kaimiņiem šīs divas dienas labi sokās un labi skan!
Gaišas domas un līdz vēlākam! (:

Apbrīnojami, ka aizejot gulēt ap 4:00 rītā, es piecēlos 10:00 un vēl iepriekš ap plkst. 6:00 no niezošā kakla un iesnām.
Rīt Igaunijas brauciens, nezinu, nezinu kā viņiem spēšu uzstāties un kaut ko nospēlēt. Būs vien viņiem jāklausās manus trīs skaņdarbus, pavisam oriģinālā salikumā. Rikam galīgi šovakar negribēsies krāmēt mantas.
Šodienai plānu nav.
Vakar pasēdējām kokā pie upes no kura pagājušo gadu mūs viens vecis draudzēja nošaut, ja nenokāpsim, rokās bija pilns kara aprīkojums.
Parunājām. Kāpēc cilvēki ir tik noslēgti? Nevēlas pat tuvākajiem draugiem uzticēties, pastāstīt, padalīties. Nezinu. Varbūt kas cits pie vainas.
Vēl tik daudz nepadarītu darbu, bet tik maz laika.
Manā paciņā ir 14 cigaretes, vēl priekšā šodiena un paredzētās divas dienas Igaunijas braucienam. Khm... es iztikšu? Kaimiņiene solījās sarunāt kontrabandas bloku, bet izskatās, ka nekas nesanāks. Tik daudz patērēts.
Priekšā stāv vakardienas tējas krūzes, kuras pat līdz virtuvei aiznest galīgi nav spēka.
Reizēm tik ļoti vēlētos savu dzīvi pavadīt so wild. Bet neesmu radīts tādai brīvībai.

New number two.

Laba diena!
Jap, vakar līdz 3:00 rītā nosēdēju pie sava jaunā bloga, mēģinot izdomāt ko oriģinālu, tā, lai prieks tiem, kuri ir ar mani un prieks pašam.
Uzmeklēju jūs visus pa jaunam, jo daudzi vēlējās turpināt sekot manai ikdienai. Būtu arī žēl, ja viss vienkārši tiktu noslaucīts un atstāts kā tukša, balta lapa.
Pirms pāris minūtēm pārnācu mājās. Tik saulains, skaists laiks, gribētu palikt kaut kur pie tuvējās upes, sēžot vai vienkārši, bezpersoniski blenžot upē. Pavasaris dara savu. Un ne tikai... Vienkārši veltīt laiku daudzmaz pozitīvām pārdomām.
Pirmdien braucu uz Igauniju pieredzes apmaiņā. Tāls ceļš, divas dienas, uzstāšanās un ēšana.
Šodien savu paziņu lokā to vien dzirdēju, kā kaut kādus idiotiskus savārstījumus - "Uztaisi man atsosiņu, tad aizvedīšu līdz mājām... Tev siekaliņa netek? - Uz ko? - Skatoties uz mūsu skolotāju!" 
Tā vēl, kamēr mēģināju saklausīt braucienam paredzēto programmu, kuru skolotāja ļoti cītīgi mēģināja pasniegt tā, lai mēs uztvertu, tikmēr viens uzdeva pavisam nepieklājīgus jautājumus: "Pasniedzēj! Jums tik skaists gredzens! Vai vīrs uzdāvināja?... Skolotāj! Kur Jūsu laulības gredzens?... Skolotāj, būs ballīte?... Jūs visu mūsu ceļam domāto naudu šodien notrieksiet klubos, vai ne? Ir taču piektdiena!... Man viņu vietā palika kauns un mēģināju kādu nokušināt, bet man nekādīgi neizdevās. Tomēr viņa, ar nelielu mulsumu sejā, nevilcinoties atbildēja uz visiem jautājumiem.
Ar garastāvokli šodien laikam viss ok, tikai paciņā varētu būt par pāris cigaretēm vairāk.
Mans stress un ikdienas bļaustīšanās  laikam ir bijis tikai viens lieks pasākums, jo kāds man uzdeva pa kaklu -  sāp, klepus. Secinu to, ka par daudz vāros tur, kur tas pēc scenārija, tur augšā nav paredzēts.
Kaut ātrāk pienāktu miera pozīcija. Vēl nedaudz jāatdodas darbam, tad jau drīz atnāks.
Lai Jums jauka diena!

Jauns.

Cik neparasta sajūta rakstīt šeit, pavisam tukšā, no domas paslēptā, manis izveidotajā jaunajā blogā.
Vārdi sastinguši manā galvā, iepriekšējie 122 ieraksti nespēj apdzēst domu tam, ka šis ir visveltīgākais, ko esmu mēģinājis ieviest savā rakstu dzīves pasaulē. Vien paliek vientulības sajūta, reizē miers par to, ka nav nevēlamu acu skatu, lai gan mans, Rika vecais blogs netiks slēgts, jo pārāk daudz tā, ko vēlāk, iespējams, vēlēšos pārlasīt no savas dzīves filmas fragmentiem. Nav spēka kopēt katru ierakstu, līdzīgi kā ar manu pirmo rakstīšanas mēģinājumu. Un tomēr, tas bija pirmais un vispozitīvākais laiks manā ikdienas rutīnā. Sapņi, cerības, nopietni plāni. Tagad? - Vien tas, cik spēju saņemties un iztēloties labākai dzīvei. Vairums no visa ir mainījies, laikam jau tikai normāli, pašsaprotami, bet es gribētu kaut mirkli patiesi iejusties tādā tēlā, kāds iekšēji biju toreiz - mērķtiecīgāks, dvēseliski piepildītāks cilvēks.
Kāpēc jauns blogs? - Pārāk daudzi zināja, pārāk daudz runāju es pats. Tāpat nekad līdz galam nenosargāšu.
Varbūt arī jauna posma sākums. Es pats nezinu.
www.rickschreibthier.blogspot.com