Tik maz, bez spēka.

Kopš mamma atbrauca, man vairs nerakstās, esmu pārņemts ar dažādām domām un koncentrēšanās spējas uz bloga jaunu ierakstu veidošanu man nerosās nemaz.
Dzeru pretīgāko kafiju pasaulē, tūlīt smēķēšu pretīgākās kontrabandas cigaretes, esmu neapmierināts un īgns, neesmu labākajā formā.
Gaismas aiz loga tikpat kā nav, vien knapi gaismas stari caur mākoņiem apmākušos debesu malu.
Es mācīšos, ir maz laika.
Man patīk teiciens: "Viss, kam ir vērtība, nāk ar smagi sūru darbu, bet viegli darīt to, kam vērtības dzīvē nav nekādas." Pavēro sevi, atceries... vai tā nav taisnība?

Sākuma stadija - jauna dzīve.

Pēdējās dienās galīgi nerakstās.
Domājams, ka tas slinkuma iespaidā, jo šajās dienās risinājās pāris tādi notikumi, kurus būtu vērts pieminēt pie manas ikdienas šeit, manā blogā, sākot ar netradicionālo skatu vakar kapos, beidzot ar ballītēm un pirmspēdējā skolas gada lēno slēgšanos, virzīšanos uz vasaras brīvības, saules un atpūtas pilno laiku. Cerams, ka tas tāds būs un izdarīšu visu kā nākas.
Šodienu skolas solu vietā, laiku pavadīju pie Ievas dzerot kafiju, blenžot kompī, dziedot, nedaudz klinkšķinot pa klavieru taustiņiem, pīpējot un skatoties vienreiz jau redzētu filmu.
Drīz braucu uz koncertu, kurš norisināsies kaut kur Rīgā, kādā mūzikas bārā, hmm, varētu būt interesanti, bet, cik noprotu, alkohols un baigais party nebūs, jo mana māsa, šoferīte nedzers, tātad arī man nespīd. Ir ok, pēdējo dienu laikā ballītes man bijušas gana, lai tagad nopietnāk sāktu pievērsties un aptvert to, ka jau ir pagājusi gandrīz 1/3 daļa maija mēneša, līdz ar to tas nozīmē, ka vasarā mācīties es negribētu, kur nu vēl, ja nākamgad pēdējais gads pirms universitātes, t. i. 12. klase. Nu lūk, tātad ar to man jātiek skaidrībā.
Pirmdien ierodas māte no Anglijas, šīs divas dienas pavadīšu beržot dzīvokli, sākot ar augšu beidzot ar visiem pārējiem mēsliem, kuri pa šiem mēnešiem ir paspējuši piedrazot visu manu apdzīvojamo teritorijas platību. Cerams, ka viss ies raiti, lai jau pirmdien varētu skriet lejā, mesties ilgi gaidītajam cilvēkam ap kaklu un teikt, ka ļoti ilgojos viņu satikt.
Laiks aiz loga ir ideāls, bet ne manas attiecības ar ilggadēji vistuvākajiem draugiem. Mēģinu tajā neiedziļināties, varbūt pats esmu problēmu perēklis, visa cēlonis? Bet man nepatīk tas, ko redzu, tas ka nesaprot, ka nekas nebūs, tas, ka uzbāžas. Viņai nepatīk, ka esmu neuzticīgs, jo nesaprotot to, kā labākais bērnības draugs otram nespēj izlikt visu sirdi un dvēseli. Es esmu tāds cilvēks, pat sirsnīgs, iespējams, reizēm egoistisks. Bet, vai tas ir iemesls otram domāt, ka viņš man nav vajadzīgs tikai tāpēc, ka pats par mani nav uzzinājis visu, ko vēlētos no manis izdabūt, pavedināt? Man nepatīk tādi cilvēki, kur nu tuvākā draudzene.
Ja katram savs ceļš, tad pauze kaut vai draudzīgās attiecībās ir laba lieta, varbūt kādam nāks kaut daļēja sapratne, varbūt uzzināšu ko jaunu pats no sevis, pavadot ilgāku laiku ar viņiem nekontaktējoties.
Jauku dienu vēlot, Riks.

Vējš uz priekšu, atkal atpakaļ.

Esmu samiegojies, nedaudz nejēdzīgs garastāvoklis, pārrunātas jau sen izsmeltas tēmas, smiets, kliegts un no jauna... jauna.
Esmu nedaudz nožēlojams, ir bēdīgi... ilgi, ilgi. Viss kas notiek visur apkārt, bet ne manī pašā.
Negribu iedziļināties.
Es ceru, ka viss notiks tā, kā Dievs mums visiem ir paredzējis, neskatoties uz to, kas ir apkārt - nepatiesība, ķibeles, raizes un prasta, nesakārtota, garlaicīga dzīve. Nav krāsu ar ko zīmēt košāk. Tikai reizēm, tad, kad saule nokrīt kaut kur... ciešāk klāt.
Neko nevaram zināt, paredzēt, mūsu spēkos paliek vien viena, sīka cerība kā mūsu, muļķu mierinājums.
Nav spēka domāt kas un kā, lai notiek.