Esmu citur.

Meklē mani šeit - WWW.RIKAVAARDI.BLOGSPOT.COM!
:)

Tik maz, bez spēka.

Kopš mamma atbrauca, man vairs nerakstās, esmu pārņemts ar dažādām domām un koncentrēšanās spējas uz bloga jaunu ierakstu veidošanu man nerosās nemaz.
Dzeru pretīgāko kafiju pasaulē, tūlīt smēķēšu pretīgākās kontrabandas cigaretes, esmu neapmierināts un īgns, neesmu labākajā formā.
Gaismas aiz loga tikpat kā nav, vien knapi gaismas stari caur mākoņiem apmākušos debesu malu.
Es mācīšos, ir maz laika.
Man patīk teiciens: "Viss, kam ir vērtība, nāk ar smagi sūru darbu, bet viegli darīt to, kam vērtības dzīvē nav nekādas." Pavēro sevi, atceries... vai tā nav taisnība?

Sākuma stadija - jauna dzīve.

Pēdējās dienās galīgi nerakstās.
Domājams, ka tas slinkuma iespaidā, jo šajās dienās risinājās pāris tādi notikumi, kurus būtu vērts pieminēt pie manas ikdienas šeit, manā blogā, sākot ar netradicionālo skatu vakar kapos, beidzot ar ballītēm un pirmspēdējā skolas gada lēno slēgšanos, virzīšanos uz vasaras brīvības, saules un atpūtas pilno laiku. Cerams, ka tas tāds būs un izdarīšu visu kā nākas.
Šodienu skolas solu vietā, laiku pavadīju pie Ievas dzerot kafiju, blenžot kompī, dziedot, nedaudz klinkšķinot pa klavieru taustiņiem, pīpējot un skatoties vienreiz jau redzētu filmu.
Drīz braucu uz koncertu, kurš norisināsies kaut kur Rīgā, kādā mūzikas bārā, hmm, varētu būt interesanti, bet, cik noprotu, alkohols un baigais party nebūs, jo mana māsa, šoferīte nedzers, tātad arī man nespīd. Ir ok, pēdējo dienu laikā ballītes man bijušas gana, lai tagad nopietnāk sāktu pievērsties un aptvert to, ka jau ir pagājusi gandrīz 1/3 daļa maija mēneša, līdz ar to tas nozīmē, ka vasarā mācīties es negribētu, kur nu vēl, ja nākamgad pēdējais gads pirms universitātes, t. i. 12. klase. Nu lūk, tātad ar to man jātiek skaidrībā.
Pirmdien ierodas māte no Anglijas, šīs divas dienas pavadīšu beržot dzīvokli, sākot ar augšu beidzot ar visiem pārējiem mēsliem, kuri pa šiem mēnešiem ir paspējuši piedrazot visu manu apdzīvojamo teritorijas platību. Cerams, ka viss ies raiti, lai jau pirmdien varētu skriet lejā, mesties ilgi gaidītajam cilvēkam ap kaklu un teikt, ka ļoti ilgojos viņu satikt.
Laiks aiz loga ir ideāls, bet ne manas attiecības ar ilggadēji vistuvākajiem draugiem. Mēģinu tajā neiedziļināties, varbūt pats esmu problēmu perēklis, visa cēlonis? Bet man nepatīk tas, ko redzu, tas ka nesaprot, ka nekas nebūs, tas, ka uzbāžas. Viņai nepatīk, ka esmu neuzticīgs, jo nesaprotot to, kā labākais bērnības draugs otram nespēj izlikt visu sirdi un dvēseli. Es esmu tāds cilvēks, pat sirsnīgs, iespējams, reizēm egoistisks. Bet, vai tas ir iemesls otram domāt, ka viņš man nav vajadzīgs tikai tāpēc, ka pats par mani nav uzzinājis visu, ko vēlētos no manis izdabūt, pavedināt? Man nepatīk tādi cilvēki, kur nu tuvākā draudzene.
Ja katram savs ceļš, tad pauze kaut vai draudzīgās attiecībās ir laba lieta, varbūt kādam nāks kaut daļēja sapratne, varbūt uzzināšu ko jaunu pats no sevis, pavadot ilgāku laiku ar viņiem nekontaktējoties.
Jauku dienu vēlot, Riks.

Vējš uz priekšu, atkal atpakaļ.

Esmu samiegojies, nedaudz nejēdzīgs garastāvoklis, pārrunātas jau sen izsmeltas tēmas, smiets, kliegts un no jauna... jauna.
Esmu nedaudz nožēlojams, ir bēdīgi... ilgi, ilgi. Viss kas notiek visur apkārt, bet ne manī pašā.
Negribu iedziļināties.
Es ceru, ka viss notiks tā, kā Dievs mums visiem ir paredzējis, neskatoties uz to, kas ir apkārt - nepatiesība, ķibeles, raizes un prasta, nesakārtota, garlaicīga dzīve. Nav krāsu ar ko zīmēt košāk. Tikai reizēm, tad, kad saule nokrīt kaut kur... ciešāk klāt.
Neko nevaram zināt, paredzēt, mūsu spēkos paliek vien viena, sīka cerība kā mūsu, muļķu mierinājums.
Nav spēka domāt kas un kā, lai notiek.

Man pohuj.

Ir pulksten viens naktī un tikko ierados mājās.
Šodien stingri nolēmu nelietot nekāda veida alkoholus. Kaut vai tikko, nakts vidū pa tumsu ātri devos mājās no draugu mājas, kur divi palika atlūzuši savās gultās pilnīgā komā.
 Man jāsaved sevi kārtībā un jānoskaņojas uz pareizā viļņa. Ballītes ir bijis diezgan, tieši tas, ko vēlējos, atpūta utml. Bet tagad atkal ir jāatgriežas pie lietas nopietnības. Man pohuj ko par mani saka - tu pareizais, tu tāds un šitāds. Man tagad, vismaz tieši šobrīd ir vienalga.
Mani nelaida mājās kaut vai neko nedzēru, acīmredzot, nevēlējās no manis atvadīties. Skaidroja, ka man ir jāsāk pareizi dzīvot, nedrīkstot pierast pie tā, ka laikā jābūt mājās... Lūk, no kurienes man tā pareizība.
Man omei vairākas dienas bija slikti un ņemot vērā to, ka esmu pašreiz vienīgais, kas ar viņu paliek šeit, tad domāju, ka tas ir normāli, ka pasaku draugiem, ka man ir jāiet, jo ome mani gaida, nespēj iemigt un nevēlos, lai viņai rastos lieki uztraukumi.
Pēc šī man bija jāskaidrojas, kāpēc, kas un kā.
Es nedzīvojot normālu dzīvi un tā es palikšot par ņergu savus, gandrīz jau 18 gadus pavadījis pārāk filozofiskā un pieaugušā psiholoģiskā stāvoklī. Nedrīkstot pieķerties un jārēķinās ar to, ka man nav laika ierobežojums un, ka man jātusē līdz rītam.
Varbūt jā, tā ir, es nejūtos brīvs, jo man ir pārāk liela saikne ar mājām, kur reizēm pat nevēlos iet, bet esot tālāk, kaut vai savā rajonā, es jūtu to, ka man ir jābūt blakus, vienalga, ka man ar viņu ir problēmas gandrīz vai katrā vārda galā, bet tās ir mājās, par mani domā, uztraucās. Manī rodas vainas apziņa par to, ka sagādāju liekas raizes, lai gan patiesībā zinu, ka esmu labākais bērns kādu var vēlēties. Labi, es smēķēju utml., bet nekad neesmu bijis tas, kas spēj savām mājām uzlikt pilnīgu nikolaju un domāt tikai par to, ka man jātusē, aizmirstot par mani pašu, problēmām un manu cilvēku mājās.
Esmu pārāk pareizs, esmu ģimenes JAUNIETIS, neesmu bērns. Un ko man tagad darīt, ka mani tā velk mājās, kaut vai man ar omi ir galīgākās nesaskaņas. Es jūtu, to, ka no manis ir atkarīga cita veselība, ka esmu vienīgais, kas spēj palīdzēt.
Tāpēc es šodien nedzeru un esmu šeit - mājās!

No more in this week.

Ak Dievs, cik sen neesmu neko uzrakstījis.
Es pat nezinu, ko teikt.
Tiešām...

Visa nedēļa sākot ar Igaunijas braucienu, tika aizvadīta ballītēs.
Bezmaz vai katru dienu vazājoties pa rajonu vai sēžot pie upes ar daļu pazīstamiem un daļu ne tik labi pazīstamiem cilvēkiem. Nokrāvušies ar pudelēm un cigaretēm sēdējām katru vakaru.
Tagad man garastāvoklis nav nemaz, jo neesmu izgulējies un nejūtos īpaši labi.
Ballītēm saku "vsjo", vismaz līdz maija vidum, man ir jānokārto skolas darbi un ir palicis tikai mēnesis.
Kur es šitā varēju ieskrieties? Nezinu, laikam pavasaris visos galos.

Estonia 2011

Hello people!

Laikam jāsaņem sevi rokās un beidzot jāizdara kas jēdzīgs, sēžot šeit, pie datora - jāpastāsta blogā kā man gāja Igaunijā, pieredzes apmaiņā ar Rakveres pilsētas vakara ģimnāziju.

Brauciens bija kolosāls. Ja pirmajā brīdī man likās, ka vajadzēja palikt mājās, tad pēc pāris stundām mans garastāvoklis par spīti slimībai, temperatūrai un vispār pārējām, it kā šausmīgajām kaitēm, mainījās pa 180 un vēl vairāk, par 100% uz augšu.

Mūsu ceļamērķis bija Igaunija - Rakvere, nākamā diena - Tallina, pašas augšējās valsts pilsētas pie jūras, līdz ar to, mums no Jūrmalas bija jābrauc 6 turp un 6 stundas atpakaļ.

Pat īsti nezinu ar ko sākt, nedaudz slinkums mēģināt sakopot domas, bet nu, gribu padalīties. (:

Izbraucām apmēram plkst. 6:40 no Jūrmalas un ap 13:00 ieradāmies galapunktā, protams, pa ceļam piestājot visdažādākajos lielveikalos, šeit pat Latvijā, kā arī jau tikko iebraukuši kaimiņvalstī, jo visam autobusam mežonīgi vajadzēja pīpēt un par labierīcībām labāk vispār nerunāsim, tas bija murgs, it sevišķi atpakaļceļā, kad nabaga meitene kliedz pa visu mūsu "karalisko taksi", ka viņai vajagot čurāt un tik šausmīgi nav gribējies nekad: "Skolotāj! Lūdzu apstādiniet autobusu, es vairs nevaru, man ļoti vajag čurāt, tā man nekad vēl nav bijis, ka tik ļoti vajag, man piedāvāja visdažādākos traukus, bet es nespēju, man tūlīt pa acīm nāks ārā!" Tad sekoja viņas kunksti un iekšā vilktais gaiss caur sakostajiem zobiem izklausījās vēl smieklīgāk. "Apstājieties! Lūdzu! Aaaa, sssssss...." Nabaga meitenei jau bija sarkani vaigi un uzpampusi seja. "Tiklīdz autobuss piestās, es lekšu ārā pa logu vai pāri krēsliem!" Protams, kad mūsu busiņš apstājās, tā viņa bija visu priekšgalā un mežonīgos tempos aiznesās lielveikala virzienā. Nabadzīte. 

Man bija pavisam līdzīga situācija, tikai neviens neko nezināja, jo es klusītēm, iekšā sevī ļoti lūdzos Dievam, lai kaut kur apstājās pēc iespējas ātrāk. ;D

Visu, protams, nespēšu izstāstīt tā, kā tas notika, grūti visu salikt pa plauktiņiem, bet ok.

Tā, tiklīdz ieradāmies Rakveres pilsētā visi aizdomājās par cīsiņu firmu un baigi sadomājās, ka nu tik štopēsim iekšās. Diemžēl secinājām, ka ar to laikam pavisam mazs sakars. Bet pusdienas, protams, bija un visam priekšgalā. Mūs sagaidīja sieviete no skolas vadības, saņēmām istabu atslēdziņas, nolikām mantas un devāmies atpakaļ uz autobusu, kurš mūs vairs labprāt negaidīja, jo pēcpuses pēc šīm stundām bija saplakušas kā vecas kartona kastes. ;D Devāmies uz milzīgu, pilij līdzīgu iestādi - arodskolu, kur mūs sagaidīja ar milzīgu ēdnīcu un visdažādākajiem ēdieniem, viss mums bija bez maksas! Pēc šīs kolosālās eskskursijas un pēc tā, ko redzēju, spēju secināt to, ka Igaunija ekonomiskās atīstības un visa pārējā - labiekārtotības utt. ziņā ir 100000 reižu augstākā līmenī nekā mūsu pašu tēvu zemīte. Cik nožēlojami, bet tomēr patiesi. Nemazākās krīzes izpausmes. Sieri kaudzēs, tie, kas pie mums maksā tik mežonīgas naudas, dabūjām bezmaksas, turklāt normālos daudzumos. Nākamajā rītā skolā, pa kuru mūs izvadāja, t. i. arodskola ir vienreizējā līmenī. Tas, ko es redzēju bija vienreizēji, ka kaut ko tādu spēj ieviest priekš mūsu, parasta vecuma skolniekiem/studentiem. Mums, šeit Latvijā neko tādu neredzēt. Tādas tehnoloģijas katrā kabinetā, zēniem mājturībai, pat nevis parasta klase, bet milzīgas zāles nez cik metru platībā, tādas kopumā kādas 6. Ar tādām aparatūrām, kas domātas skolniekiem mācību procesam, mēs nekad mūžā nestrādāsim. Pats nevaru spriest, bet objektīvi lūkojoties uz mūsu situāciju, tad saprotu, ka pat mūsu, jau pieredzējušiem inženieriem un jau strādājošiem profesionāļiem nav tik daudz jaunu tehnoloģiju, kas nepieciešamas darbam, kā tur, pie mūsu kaimiņiem, pie tam vēl tikai profesionālās skolas audzēkņu izglītošanai! Vienreizēji. Un tas viss gada laikā uzbūvēts un pirkts par Eiropas piešķirto naudu, kura mums jau sen ir nozagta vai izšķērsta sūdiem, par kuriem mums, parastiem iedzīvotājiem nav ne mazākās nojausmas. Pat zemnieciņam, kam māja ielas malā, ir savs jauns traktoriņš, lai spētu apkopt savas zemes. Un nav jāiet kā pie mums, ar karogiem rokās lamāties pie Saeimas ēkas. Jebkurā gadījumā, Igaunija ir sakoptāka, attīstītāka un 100 reizes kārtīgāka valsts par mūsu, it kā tik ļoti labā stāvoklī esošu valsti. Par to nu es pārliecinājos vairākkārt - ielās, cilvēkos, visā, ko redzēju ar acīm un salīdzināju.

Dzīvojām skolas kojās, kuras bija labākā stāvoklī kā daža laba mūsu viesnīca, patiešām. ;D

Viss izlaizīts līdz pēdējam, spilventiņš, paladziņš, stūrītis un pakaļiņa. Katram savas atslēgas, čipi, kartes un viss, kas nepieciešams, lai vakarā varētu atslēgt uz čipiem darbināmās gaiteņa durvis, pat tādas tur ir, jā! Viss izdomāts, lai saviem skolēniem būtu vislabākie apstākļi mācību procesam.

Pēc pusdienām atgriezāmies savās, tās dienas mājvietās, lai ātri sagatavotos prezentācijas par mūsu skolu. Man bija jāuzstājas pirmajam, ar saviem klasiskajiem salikumiem, visu nospēlēju godam, varbūt nedaudz pasteidzos, pakratīju kādu kāju uztraukumā, bet kopumā viss labi. 

Iepazināmies ar Igauņiem, nu tik draudzīgi cilvēki! Cepuri nost. P. S. Ko gribēju piebilst, ka pat skolas gaiteņa galā ir izremontēta skaista telpa visiem smēķētājiem, kā skolēniem, tā skolas skolotājiem. Viss skaists un tīrs.

Paviesojāmies kolosālā pilī, kas atrodas tieši pilsētas centrā, milzīga kalna virsotnē. Tur bija patiesi interesanti, it sevišķi pēc gida stāstījumiem un visa pārējā. Vēsturiskā apģērbā pārvietojoties pa pils mūru ieskautajām aukstajām telpām un kambariem.

Pēc tam sekoja visa bara pastaiga  pa pilsētas veikaliem, devāmies pakaļ šmigai, uz kuru tiešām nevēlējos skatīties, jo tieši veikalā uzkāpa temperatūra. Nebija arī naudas un biju mierīgi noskaņots. 

Sazvanīju Baibu, tā bija kaut kur aizklīdusi viena pati, acīmredzot, kaut kur pārdomu pastaigās arī pa veikaliem.

Vajadzēja ieraut visas zālītes. Foršie igauņi ar mūsējiem milzīgā ganāmpulkā aizgāja kaut kur, par kurieni mums nebija nekādas saprašanas, bet pēc tam bijām apņēmušies viņu sameklēt. 

Aiztenterējām līdz naktsmītnēm, pārģērbos siltāk, izrakāju plauktus, atradu krūzīti. Nebija ne termos, ne karsta ūdens, paņēmu citronu coldrex, sajaucu ar aukstu ūdeni, kurā pieliets aveņu sīrups, it kā domāts padzēriens. Nu, garšīgi jebkurā gadījumā tas nebija, bet to pretīgo bija jāizdzer. Tā nu man tempis pazuda un saņēmāmies tenterēt uz tusiņu, kurš notikās aiz ekskursijas objekta - pils kalniem, aiz kura sekoja vēl divi un milzīgas dzirnavas, pie kurām, savukārt atradās estrāde, kur visi mūsējie pacēluši galvas raudzījās, kā mēs divi tenterējam pie viņiem pa kalniem un lejām. Skats noteikti bija komisks. 

Iedzēru to no viena, šito no otra. Viens šoferītis apkurījies aizbrauca mājās, kamēr mēs atkal kāpām kalnos, lai uz kojām tiktu laicīgi, pirms 22:00. Ieradāmies ar daudz litriem maisos un grabošiem stikla komplektiem. 

Pa gaiteni klusi pārvietojās skolotāja no kuras izbēgt nespējām, jo es nevarēju atrast atslēgas, lai paspētu atslēgt durvis un izlaistu pārējos arā. Viņa pienāca klāt un pateica: "Ja vsjo znaju, sto u vas tam v mesocki, vsjo horosho, tolko nenado ocen gromko." Sagājām katrs pa savām istabām, pārģērbāmies ātrāk nekā nebkad un devāmies meklējumos pa garo, garo gaiteni, lai atrastu īsto istabiņu. Zīme bija ļoti nepamanāma - uz durvīm uzsiets sarkans maiss. ;D

Pārliecinājos, ka manas angļu valodas zināšanas ir nedaudz pat virs viedējām, t. i. augstāk nekā es biju iedomājies, jo sazinājos visās valodās, mazāk savējā. Meitenes man jautāja, kāpēc ar viņām sarunājos angliski, jo viņas neko nesaprotot. Nedaudz vāciski un visbeidzot vakara beigās pārgāju uz krievu, kura mani pārņēma vēl ilgu laiku.

Mani apņēmās izārstēt, tad jādzer. ;D Šņabis, Vanna Tallin u.c. visādas lietiņas. 

Pozējot ar smukajām meitenēm izskanēja tādas frāzes kā: "Ti takoj sladkij, mozet jesho posedzi s nami?", "Jesli ti nemozesh zasnut, u nas jest gdze spat... mmm...svobodnih kravatj netu, no ti s mnoj mozesh" ;D

Tik jautri bija, kamēr es nepārņēmu krievisko temperamentu un nesāku uzdarboties pa kopmītnes telpām. 

Izrunājām ar Oļu pusi dzīves, līdz viņa pieklājīgi sāka cienāt kāršu spēlētājus ar cepumiem. "Pecenacki? I jesho pecenije u menja jest!" Neviens nevēlējās, bet Olga ik pa pāris minūtēm uzstāja, vai kāds nevēloties viņas sasodītos cepumus, mēs bijām pārsmējušies zili melni, kamēr mūs nesāka sūtīt nahuj. Olga: "Oi, neviens negrib manus cepuminjus... sto shas dzelat?" "Eu! Vi! Nehoceti jesho pecenki? U menja jesho ocen mnogo pecenachi! Mmm..." - Pashla nahuj s svojim pecenijami! ;D

Nu un ko tagad darīt, ka viņas pieklājīgi pasniegtajam piedāvājumam atsaka visi istabas biedri? Oļa: "Eu, Rik! Pashli po komnotam!" Tad 1:00 sākās. 

Vazājāmies pa istabām modinot nolūzušos un piedāvājot cepumiņus, kurus beigu galā Baiba norija viena pati un izlaizīja vel drupačiņas. "Bļin, Oļa! Pecenki zakoncelis!" ;D "A u menja jesho jablochka jest! Kto jeblocki hocet?" - Poshla nahuj Olja s svojem jablockami!... Tas bija cirks visam. ;D

Es aizvazājos pa gaiteni līdz istabai un atradu kasti ar notīrītiem "apelsīniem", vismaz tajā kondīcijā es domāju, ka tie ir apelsīni, iebāzu mutē un devos pie Oļas, lai lapni ietu padalīties ap "apelsīniem". Atverot durvis un vilnas zeļēs streipuļojot uz Oļas pusi, gaiteņa vidū parādījās skolotāja pidžamā ar aizpamupšām acīm, es iekodos apelsīnā, kurš izrādījās citrons un mēģināju pastāstīt, ka citi vēl spēlē kārtis un visi ir baigi labi un klusi.

Viss bija kolosāli. Izrunājos ar tādām smukām meitenēm. Un vispār bija vienreizēji forši, jautri un neaizmirstami. Jāsāk domāt par jaunu ekskursiju. ;D

Nākamajā dienā pamodāmies ļoti normāli un pohas arī īpaši nebija. Zobus tīrīju ar saletēm un zobupastu, jo visu biju aizmirsis mājās. Izpīpēju pusotru paciņu. Nopirku vēl labās cigaretes pa 3 eiro, man nebija žēl.

Braucām vēl 100 km uz Tallinu, kur piedzīvoju skaistus skatus.  Udenskritums, vecpilsēta, centrs un viss pārējais... mmmm...
Pagadījos superīgā vietā - kafiju, tēju bodītē Tallinas vecpilsētā un pēdējās kapeikas nopirku kolosālas Banānu, Šokolādes pupiņu kafijas iegādei. Dievinu.

Tik grūti visu apraksturot, bet domāju, ka šīs stundas laikā, kamēr šeit drukāju, man ir izdevies vismaz aprakstīt labākos momentus no foršākās nakts ekskursiju vēsturē, labi, ne labākās, bet vienu no labākās. :)

Bija super. Izsmējāmies ne pa jokam.... un vēl tagad turpinās - "pecenku hocesh? u menja jest jesho pecenki, nu davai, vazmi odnu... takije kusnenkiji!" - Pashla nahuj! ;D

Atvainojos par kļūdām, komatiem utt... nav spēka labot. 

BET!

Ja seņēmies, tad esmu pateicīgs, ka izlasīji manu garo stāstu! ;)