Apbrīnojami, ka aizejot gulēt ap 4:00 rītā, es piecēlos 10:00 un vēl iepriekš ap plkst. 6:00 no niezošā kakla un iesnām.
Rīt Igaunijas brauciens, nezinu, nezinu kā viņiem spēšu uzstāties un kaut ko nospēlēt. Būs vien viņiem jāklausās manus trīs skaņdarbus, pavisam oriģinālā salikumā. Rikam galīgi šovakar negribēsies krāmēt mantas.
Šodienai plānu nav.
Vakar pasēdējām kokā pie upes no kura pagājušo gadu mūs viens vecis draudzēja nošaut, ja nenokāpsim, rokās bija pilns kara aprīkojums.
Parunājām. Kāpēc cilvēki ir tik noslēgti? Nevēlas pat tuvākajiem draugiem uzticēties, pastāstīt, padalīties. Nezinu. Varbūt kas cits pie vainas.
Vēl tik daudz nepadarītu darbu, bet tik maz laika.
Manā paciņā ir 14 cigaretes, vēl priekšā šodiena un paredzētās divas dienas Igaunijas braucienam. Khm... es iztikšu? Kaimiņiene solījās sarunāt kontrabandas bloku, bet izskatās, ka nekas nesanāks. Tik daudz patērēts.
Priekšā stāv vakardienas tējas krūzes, kuras pat līdz virtuvei aiznest galīgi nav spēka.
Reizēm tik ļoti vēlētos savu dzīvi pavadīt so wild. Bet neesmu radīts tādai brīvībai.