Esmu nedaudz nožēlojams, ir bēdīgi... ilgi, ilgi. Viss kas notiek visur apkārt, bet ne manī pašā.
Negribu iedziļināties.
Es ceru, ka viss notiks tā, kā Dievs mums visiem ir paredzējis, neskatoties uz to, kas ir apkārt - nepatiesība, ķibeles, raizes un prasta, nesakārtota, garlaicīga dzīve. Nav krāsu ar ko zīmēt košāk. Tikai reizēm, tad, kad saule nokrīt kaut kur... ciešāk klāt.
Neko nevaram zināt, paredzēt, mūsu spēkos paliek vien viena, sīka cerība kā mūsu, muļķu mierinājums.
Nav spēka domāt kas un kā, lai notiek.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru