Estonia 2011

Hello people!

Laikam jāsaņem sevi rokās un beidzot jāizdara kas jēdzīgs, sēžot šeit, pie datora - jāpastāsta blogā kā man gāja Igaunijā, pieredzes apmaiņā ar Rakveres pilsētas vakara ģimnāziju.

Brauciens bija kolosāls. Ja pirmajā brīdī man likās, ka vajadzēja palikt mājās, tad pēc pāris stundām mans garastāvoklis par spīti slimībai, temperatūrai un vispār pārējām, it kā šausmīgajām kaitēm, mainījās pa 180 un vēl vairāk, par 100% uz augšu.

Mūsu ceļamērķis bija Igaunija - Rakvere, nākamā diena - Tallina, pašas augšējās valsts pilsētas pie jūras, līdz ar to, mums no Jūrmalas bija jābrauc 6 turp un 6 stundas atpakaļ.

Pat īsti nezinu ar ko sākt, nedaudz slinkums mēģināt sakopot domas, bet nu, gribu padalīties. (:

Izbraucām apmēram plkst. 6:40 no Jūrmalas un ap 13:00 ieradāmies galapunktā, protams, pa ceļam piestājot visdažādākajos lielveikalos, šeit pat Latvijā, kā arī jau tikko iebraukuši kaimiņvalstī, jo visam autobusam mežonīgi vajadzēja pīpēt un par labierīcībām labāk vispār nerunāsim, tas bija murgs, it sevišķi atpakaļceļā, kad nabaga meitene kliedz pa visu mūsu "karalisko taksi", ka viņai vajagot čurāt un tik šausmīgi nav gribējies nekad: "Skolotāj! Lūdzu apstādiniet autobusu, es vairs nevaru, man ļoti vajag čurāt, tā man nekad vēl nav bijis, ka tik ļoti vajag, man piedāvāja visdažādākos traukus, bet es nespēju, man tūlīt pa acīm nāks ārā!" Tad sekoja viņas kunksti un iekšā vilktais gaiss caur sakostajiem zobiem izklausījās vēl smieklīgāk. "Apstājieties! Lūdzu! Aaaa, sssssss...." Nabaga meitenei jau bija sarkani vaigi un uzpampusi seja. "Tiklīdz autobuss piestās, es lekšu ārā pa logu vai pāri krēsliem!" Protams, kad mūsu busiņš apstājās, tā viņa bija visu priekšgalā un mežonīgos tempos aiznesās lielveikala virzienā. Nabadzīte. 

Man bija pavisam līdzīga situācija, tikai neviens neko nezināja, jo es klusītēm, iekšā sevī ļoti lūdzos Dievam, lai kaut kur apstājās pēc iespējas ātrāk. ;D

Visu, protams, nespēšu izstāstīt tā, kā tas notika, grūti visu salikt pa plauktiņiem, bet ok.

Tā, tiklīdz ieradāmies Rakveres pilsētā visi aizdomājās par cīsiņu firmu un baigi sadomājās, ka nu tik štopēsim iekšās. Diemžēl secinājām, ka ar to laikam pavisam mazs sakars. Bet pusdienas, protams, bija un visam priekšgalā. Mūs sagaidīja sieviete no skolas vadības, saņēmām istabu atslēdziņas, nolikām mantas un devāmies atpakaļ uz autobusu, kurš mūs vairs labprāt negaidīja, jo pēcpuses pēc šīm stundām bija saplakušas kā vecas kartona kastes. ;D Devāmies uz milzīgu, pilij līdzīgu iestādi - arodskolu, kur mūs sagaidīja ar milzīgu ēdnīcu un visdažādākajiem ēdieniem, viss mums bija bez maksas! Pēc šīs kolosālās eskskursijas un pēc tā, ko redzēju, spēju secināt to, ka Igaunija ekonomiskās atīstības un visa pārējā - labiekārtotības utt. ziņā ir 100000 reižu augstākā līmenī nekā mūsu pašu tēvu zemīte. Cik nožēlojami, bet tomēr patiesi. Nemazākās krīzes izpausmes. Sieri kaudzēs, tie, kas pie mums maksā tik mežonīgas naudas, dabūjām bezmaksas, turklāt normālos daudzumos. Nākamajā rītā skolā, pa kuru mūs izvadāja, t. i. arodskola ir vienreizējā līmenī. Tas, ko es redzēju bija vienreizēji, ka kaut ko tādu spēj ieviest priekš mūsu, parasta vecuma skolniekiem/studentiem. Mums, šeit Latvijā neko tādu neredzēt. Tādas tehnoloģijas katrā kabinetā, zēniem mājturībai, pat nevis parasta klase, bet milzīgas zāles nez cik metru platībā, tādas kopumā kādas 6. Ar tādām aparatūrām, kas domātas skolniekiem mācību procesam, mēs nekad mūžā nestrādāsim. Pats nevaru spriest, bet objektīvi lūkojoties uz mūsu situāciju, tad saprotu, ka pat mūsu, jau pieredzējušiem inženieriem un jau strādājošiem profesionāļiem nav tik daudz jaunu tehnoloģiju, kas nepieciešamas darbam, kā tur, pie mūsu kaimiņiem, pie tam vēl tikai profesionālās skolas audzēkņu izglītošanai! Vienreizēji. Un tas viss gada laikā uzbūvēts un pirkts par Eiropas piešķirto naudu, kura mums jau sen ir nozagta vai izšķērsta sūdiem, par kuriem mums, parastiem iedzīvotājiem nav ne mazākās nojausmas. Pat zemnieciņam, kam māja ielas malā, ir savs jauns traktoriņš, lai spētu apkopt savas zemes. Un nav jāiet kā pie mums, ar karogiem rokās lamāties pie Saeimas ēkas. Jebkurā gadījumā, Igaunija ir sakoptāka, attīstītāka un 100 reizes kārtīgāka valsts par mūsu, it kā tik ļoti labā stāvoklī esošu valsti. Par to nu es pārliecinājos vairākkārt - ielās, cilvēkos, visā, ko redzēju ar acīm un salīdzināju.

Dzīvojām skolas kojās, kuras bija labākā stāvoklī kā daža laba mūsu viesnīca, patiešām. ;D

Viss izlaizīts līdz pēdējam, spilventiņš, paladziņš, stūrītis un pakaļiņa. Katram savas atslēgas, čipi, kartes un viss, kas nepieciešams, lai vakarā varētu atslēgt uz čipiem darbināmās gaiteņa durvis, pat tādas tur ir, jā! Viss izdomāts, lai saviem skolēniem būtu vislabākie apstākļi mācību procesam.

Pēc pusdienām atgriezāmies savās, tās dienas mājvietās, lai ātri sagatavotos prezentācijas par mūsu skolu. Man bija jāuzstājas pirmajam, ar saviem klasiskajiem salikumiem, visu nospēlēju godam, varbūt nedaudz pasteidzos, pakratīju kādu kāju uztraukumā, bet kopumā viss labi. 

Iepazināmies ar Igauņiem, nu tik draudzīgi cilvēki! Cepuri nost. P. S. Ko gribēju piebilst, ka pat skolas gaiteņa galā ir izremontēta skaista telpa visiem smēķētājiem, kā skolēniem, tā skolas skolotājiem. Viss skaists un tīrs.

Paviesojāmies kolosālā pilī, kas atrodas tieši pilsētas centrā, milzīga kalna virsotnē. Tur bija patiesi interesanti, it sevišķi pēc gida stāstījumiem un visa pārējā. Vēsturiskā apģērbā pārvietojoties pa pils mūru ieskautajām aukstajām telpām un kambariem.

Pēc tam sekoja visa bara pastaiga  pa pilsētas veikaliem, devāmies pakaļ šmigai, uz kuru tiešām nevēlējos skatīties, jo tieši veikalā uzkāpa temperatūra. Nebija arī naudas un biju mierīgi noskaņots. 

Sazvanīju Baibu, tā bija kaut kur aizklīdusi viena pati, acīmredzot, kaut kur pārdomu pastaigās arī pa veikaliem.

Vajadzēja ieraut visas zālītes. Foršie igauņi ar mūsējiem milzīgā ganāmpulkā aizgāja kaut kur, par kurieni mums nebija nekādas saprašanas, bet pēc tam bijām apņēmušies viņu sameklēt. 

Aiztenterējām līdz naktsmītnēm, pārģērbos siltāk, izrakāju plauktus, atradu krūzīti. Nebija ne termos, ne karsta ūdens, paņēmu citronu coldrex, sajaucu ar aukstu ūdeni, kurā pieliets aveņu sīrups, it kā domāts padzēriens. Nu, garšīgi jebkurā gadījumā tas nebija, bet to pretīgo bija jāizdzer. Tā nu man tempis pazuda un saņēmāmies tenterēt uz tusiņu, kurš notikās aiz ekskursijas objekta - pils kalniem, aiz kura sekoja vēl divi un milzīgas dzirnavas, pie kurām, savukārt atradās estrāde, kur visi mūsējie pacēluši galvas raudzījās, kā mēs divi tenterējam pie viņiem pa kalniem un lejām. Skats noteikti bija komisks. 

Iedzēru to no viena, šito no otra. Viens šoferītis apkurījies aizbrauca mājās, kamēr mēs atkal kāpām kalnos, lai uz kojām tiktu laicīgi, pirms 22:00. Ieradāmies ar daudz litriem maisos un grabošiem stikla komplektiem. 

Pa gaiteni klusi pārvietojās skolotāja no kuras izbēgt nespējām, jo es nevarēju atrast atslēgas, lai paspētu atslēgt durvis un izlaistu pārējos arā. Viņa pienāca klāt un pateica: "Ja vsjo znaju, sto u vas tam v mesocki, vsjo horosho, tolko nenado ocen gromko." Sagājām katrs pa savām istabām, pārģērbāmies ātrāk nekā nebkad un devāmies meklējumos pa garo, garo gaiteni, lai atrastu īsto istabiņu. Zīme bija ļoti nepamanāma - uz durvīm uzsiets sarkans maiss. ;D

Pārliecinājos, ka manas angļu valodas zināšanas ir nedaudz pat virs viedējām, t. i. augstāk nekā es biju iedomājies, jo sazinājos visās valodās, mazāk savējā. Meitenes man jautāja, kāpēc ar viņām sarunājos angliski, jo viņas neko nesaprotot. Nedaudz vāciski un visbeidzot vakara beigās pārgāju uz krievu, kura mani pārņēma vēl ilgu laiku.

Mani apņēmās izārstēt, tad jādzer. ;D Šņabis, Vanna Tallin u.c. visādas lietiņas. 

Pozējot ar smukajām meitenēm izskanēja tādas frāzes kā: "Ti takoj sladkij, mozet jesho posedzi s nami?", "Jesli ti nemozesh zasnut, u nas jest gdze spat... mmm...svobodnih kravatj netu, no ti s mnoj mozesh" ;D

Tik jautri bija, kamēr es nepārņēmu krievisko temperamentu un nesāku uzdarboties pa kopmītnes telpām. 

Izrunājām ar Oļu pusi dzīves, līdz viņa pieklājīgi sāka cienāt kāršu spēlētājus ar cepumiem. "Pecenacki? I jesho pecenije u menja jest!" Neviens nevēlējās, bet Olga ik pa pāris minūtēm uzstāja, vai kāds nevēloties viņas sasodītos cepumus, mēs bijām pārsmējušies zili melni, kamēr mūs nesāka sūtīt nahuj. Olga: "Oi, neviens negrib manus cepuminjus... sto shas dzelat?" "Eu! Vi! Nehoceti jesho pecenki? U menja jesho ocen mnogo pecenachi! Mmm..." - Pashla nahuj s svojim pecenijami! ;D

Nu un ko tagad darīt, ka viņas pieklājīgi pasniegtajam piedāvājumam atsaka visi istabas biedri? Oļa: "Eu, Rik! Pashli po komnotam!" Tad 1:00 sākās. 

Vazājāmies pa istabām modinot nolūzušos un piedāvājot cepumiņus, kurus beigu galā Baiba norija viena pati un izlaizīja vel drupačiņas. "Bļin, Oļa! Pecenki zakoncelis!" ;D "A u menja jesho jablochka jest! Kto jeblocki hocet?" - Poshla nahuj Olja s svojem jablockami!... Tas bija cirks visam. ;D

Es aizvazājos pa gaiteni līdz istabai un atradu kasti ar notīrītiem "apelsīniem", vismaz tajā kondīcijā es domāju, ka tie ir apelsīni, iebāzu mutē un devos pie Oļas, lai lapni ietu padalīties ap "apelsīniem". Atverot durvis un vilnas zeļēs streipuļojot uz Oļas pusi, gaiteņa vidū parādījās skolotāja pidžamā ar aizpamupšām acīm, es iekodos apelsīnā, kurš izrādījās citrons un mēģināju pastāstīt, ka citi vēl spēlē kārtis un visi ir baigi labi un klusi.

Viss bija kolosāli. Izrunājos ar tādām smukām meitenēm. Un vispār bija vienreizēji forši, jautri un neaizmirstami. Jāsāk domāt par jaunu ekskursiju. ;D

Nākamajā dienā pamodāmies ļoti normāli un pohas arī īpaši nebija. Zobus tīrīju ar saletēm un zobupastu, jo visu biju aizmirsis mājās. Izpīpēju pusotru paciņu. Nopirku vēl labās cigaretes pa 3 eiro, man nebija žēl.

Braucām vēl 100 km uz Tallinu, kur piedzīvoju skaistus skatus.  Udenskritums, vecpilsēta, centrs un viss pārējais... mmmm...
Pagadījos superīgā vietā - kafiju, tēju bodītē Tallinas vecpilsētā un pēdējās kapeikas nopirku kolosālas Banānu, Šokolādes pupiņu kafijas iegādei. Dievinu.

Tik grūti visu apraksturot, bet domāju, ka šīs stundas laikā, kamēr šeit drukāju, man ir izdevies vismaz aprakstīt labākos momentus no foršākās nakts ekskursiju vēsturē, labi, ne labākās, bet vienu no labākās. :)

Bija super. Izsmējāmies ne pa jokam.... un vēl tagad turpinās - "pecenku hocesh? u menja jest jesho pecenki, nu davai, vazmi odnu... takije kusnenkiji!" - Pashla nahuj! ;D

Atvainojos par kļūdām, komatiem utt... nav spēka labot. 

BET!

Ja seņēmies, tad esmu pateicīgs, ka izlasīji manu garo stāstu! ;)