Cik neparasta sajūta rakstīt šeit, pavisam tukšā, no domas paslēptā, manis izveidotajā jaunajā blogā.
Vārdi sastinguši manā galvā, iepriekšējie 122 ieraksti nespēj apdzēst domu tam, ka šis ir visveltīgākais, ko esmu mēģinājis ieviest savā rakstu dzīves pasaulē. Vien paliek vientulības sajūta, reizē miers par to, ka nav nevēlamu acu skatu, lai gan mans, Rika vecais blogs netiks slēgts, jo pārāk daudz tā, ko vēlāk, iespējams, vēlēšos pārlasīt no savas dzīves filmas fragmentiem. Nav spēka kopēt katru ierakstu, līdzīgi kā ar manu pirmo rakstīšanas mēģinājumu. Un tomēr, tas bija pirmais un vispozitīvākais laiks manā ikdienas rutīnā. Sapņi, cerības, nopietni plāni. Tagad? - Vien tas, cik spēju saņemties un iztēloties labākai dzīvei. Vairums no visa ir mainījies, laikam jau tikai normāli, pašsaprotami, bet es gribētu kaut mirkli patiesi iejusties tādā tēlā, kāds iekšēji biju toreiz - mērķtiecīgāks, dvēseliski piepildītāks cilvēks.
Kāpēc jauns blogs? - Pārāk daudzi zināja, pārāk daudz runāju es pats. Tāpat nekad līdz galam nenosargāšu.
Varbūt arī jauna posma sākums. Es pats nezinu.
www.rickschreibthier.blogspot.com
Reizēm man arī šķiet ka pārāk daudz pazīstamu acu lasās manu manu blogu, bet ar laiku pierod pie visa.
AtbildētDzēst(:
yess, tu mani atradi pats, prieki prieciņi, lai labs sākums
AtbildētDzēst