Man pohuj.

Ir pulksten viens naktī un tikko ierados mājās.
Šodien stingri nolēmu nelietot nekāda veida alkoholus. Kaut vai tikko, nakts vidū pa tumsu ātri devos mājās no draugu mājas, kur divi palika atlūzuši savās gultās pilnīgā komā.
 Man jāsaved sevi kārtībā un jānoskaņojas uz pareizā viļņa. Ballītes ir bijis diezgan, tieši tas, ko vēlējos, atpūta utml. Bet tagad atkal ir jāatgriežas pie lietas nopietnības. Man pohuj ko par mani saka - tu pareizais, tu tāds un šitāds. Man tagad, vismaz tieši šobrīd ir vienalga.
Mani nelaida mājās kaut vai neko nedzēru, acīmredzot, nevēlējās no manis atvadīties. Skaidroja, ka man ir jāsāk pareizi dzīvot, nedrīkstot pierast pie tā, ka laikā jābūt mājās... Lūk, no kurienes man tā pareizība.
Man omei vairākas dienas bija slikti un ņemot vērā to, ka esmu pašreiz vienīgais, kas ar viņu paliek šeit, tad domāju, ka tas ir normāli, ka pasaku draugiem, ka man ir jāiet, jo ome mani gaida, nespēj iemigt un nevēlos, lai viņai rastos lieki uztraukumi.
Pēc šī man bija jāskaidrojas, kāpēc, kas un kā.
Es nedzīvojot normālu dzīvi un tā es palikšot par ņergu savus, gandrīz jau 18 gadus pavadījis pārāk filozofiskā un pieaugušā psiholoģiskā stāvoklī. Nedrīkstot pieķerties un jārēķinās ar to, ka man nav laika ierobežojums un, ka man jātusē līdz rītam.
Varbūt jā, tā ir, es nejūtos brīvs, jo man ir pārāk liela saikne ar mājām, kur reizēm pat nevēlos iet, bet esot tālāk, kaut vai savā rajonā, es jūtu to, ka man ir jābūt blakus, vienalga, ka man ar viņu ir problēmas gandrīz vai katrā vārda galā, bet tās ir mājās, par mani domā, uztraucās. Manī rodas vainas apziņa par to, ka sagādāju liekas raizes, lai gan patiesībā zinu, ka esmu labākais bērns kādu var vēlēties. Labi, es smēķēju utml., bet nekad neesmu bijis tas, kas spēj savām mājām uzlikt pilnīgu nikolaju un domāt tikai par to, ka man jātusē, aizmirstot par mani pašu, problēmām un manu cilvēku mājās.
Esmu pārāk pareizs, esmu ģimenes JAUNIETIS, neesmu bērns. Un ko man tagad darīt, ka mani tā velk mājās, kaut vai man ar omi ir galīgākās nesaskaņas. Es jūtu, to, ka no manis ir atkarīga cita veselība, ka esmu vienīgais, kas spēj palīdzēt.
Tāpēc es šodien nedzeru un esmu šeit - mājās!